FAKTŪRAS ĪPATNĪBAS LATVIEŠU KLAVIERMŪZIKĀ

Anotācija

Ar klavierfaktūras īpatnībām pianists saskaras, jau apgūstot kompozīcijas nošu tekstu un pārveidojot to skaņās. Dažādos vēstures periodos šis process ir noritējis atšķirīgi, un ne vienmēr interpretam izdodas autentiski atklāt pagātnes komponista ieceri. Lai tuvotos tai, liela nozīme ir tā vai cita laikmeta mūzikas faktūras īpatnību apzināšanai. Respektīvi, ir svarīgi izpētīt faktūras iezīmes ne tikai tehnisko paņēmienu aspektā, bet arī stilistiskā un vēsturiskā rakursā. Raksta mērķis ir atklāt galvenās tendences, kas šai ziņā raksturīgas latviešu klaviermūzikai.

Ņemot vērā, ka pirmie latviešu komponisti savu darbību uzsāka 19. gadsimta otrajā pusē, agrīnajos klavierdarbos jūtama nepārprotama romantisma stila ietekme; tā izpaužas arī faktūras veidos un sastāvā. Homofona un homofoni polifona faktūra, kā arī romantisma tradīcijās sakņots daudzveidīgs figuratīvais izklāsts latviešu klaviermūzikā dominē aptuveni līdz 20. gadsimta vidum, kad mūzikas valodā parādās arī citas stilistiskās vēsmas, tostarp neoklasicismam raksturīga grafiska linearitāte. Līdz ar jauno kompozīcijas tehniku (dodekafonijas, sonorikas, aleatorikas, repetitīvās tehnikas) vai to elementu ienākšanu latviešu komponistu klavierdarbos (20. gadsimta 60. gadi) notiek izmaiņas faktūras sastāvā. Jaunos izklāsta tipus ne vienmēr var sistematizēt, aprobežojoties ar tradicionālajiem faktūras veidiem – pirmām kārtām, monofoniju, heterofoniju, homofoniju un polifoniju. Visaptverošāka ir faktūras klasifikācija pēc reljefa un fona attiecību intensitātes. Šai ziņā iespējams diferencēt trīs izklāsta formas:

• kontinuāla jeb lineāra faktūra,
• diskrēta faktūra (sastāv galvenokārt no skaidri atdalītiem, nosacīti autonomiem elementiem),
• polimorfa faktūra.