IESKATS DAŽOS MŪZIKAS ŽANRISKUMA JAUTĀJUMOS
Atslēgvārdi:
žanriskums, žanri, komponisti, analīzeAnotācija
Kā mūzikā, tā arī citos mākslas veidos žanrs ir viens no jēdzieniskā ziņā visietilpīgākajiem terminiem. Šā franču cilmes vārda tulkojums ir veids, šķira. Tādēļ skaņumākslā ar žanriem tradicionāli saprot un enciklopēdijās kā žanrus definē vēsturiski radušos skaņdarbu veidus atkarībā no to izcelšanās, nozīmes mūzikas praksē, izpildīšanas un uztveres paņēmieniem un apstākļiem, kā arī no formas un satura īpatnībām. Tomēr tieši daudzveidīgie iekšējās klasifikācijas parametri piešķir žanra jēdzienam zināmu neviennozīmību un pat kļūst par cēloni dažādu iedalījuma sistēmu vienlaicīgai pastāvēšanai. Galīgas, negrozāmas žanru teorijas izveide, neraugoties uz daudzu zinātnieku ilggadējiem pūliņiem, acīmredzot arī nav iespējama divu iemeslu dēļ.
Downloads
References
Zemzare I. Par žanru mijiedarbību // Latviešu mūzika, 13. – Rīga: Liesma, 1978, 23.–30. lpp.
Zemzare I. Par žanru tipoloģiju // Latviešu mūzika, 17. – Rīga: Liesma, 1985, 41.–52. lpp.
Альшванг А. Проблемы жанрового реализма // Альшванг А. Избранные статьи. – Москва: Советский композитор, 1959, c. 87–91.
Соколов О. К проблеме типологии музыкальных жанров // Проблемы музыки XX века. – Горький: Волго-Вятское книжное издательство, 1977, c. 12–58.
Сохор А. Теория музыкальных жанров: задачи и перспективы // Сохор А. Вопросы социологии и эстетики музыки: вып. 3. – Ленинград: Советский композитор, 1983, c. 129–142.
Сохор А. Эстетическая природа жанра в музыке. – Москва: Музыка, 1968.
Цуккерман В. Музыкальные жанры и основы музыкальных форм. – Москва: Музыка, 1964.
