JŪRAS TĒLA METAMORFOZES MAIJAS EINFELDES MŪZIKĀ

Anotācija

Maija Einfelde nav daudzrakstītāja – pie saviem darbiem viņa strādā ilgi un pamatīgi. Tieši tādēļ komponistes nošu tekstā tik liela nozīme ir dažādām sīkdaļām: īpaši atlasītām intonācijām, motīviem, attīstības paņēmieniem, akordu fonikai, faktūras niansēm. Tās raisa paralēles ar cilvēku sajūtām un emocijām, dabas parādībām un norisēm, materiālās pasaules priekšmetu kontūrām un kustības tipiem; līdz ar to skaņdarbus apņem blīvs tēlaini asociatīvs slānis. Ne vienmēr tajos ietvertās zīmes ir viegli atšifrējamas. Arī komponistei pašai, jādomā, daudz kas iztēlē rodas intuitīvi, jo bez šīs racionāli neizskaidrojamās daļas vispār nebūtu mākslas. Tomēr, ja skaņdarbā izmantotas dzejas rindas, programmatisks virsraksts, moto vai cita tēlaini vārdiska ievirze, ir vērts risināt autores ieskicēto domu tālāk – atļauties kādu asociāciju konkretizēt, izteikt savu tēlaino interpretāciju, piedāvāt kādas muzikālas likumsakarības iespējamo atšifrējumu vārdos.

Šī raksta autori piesaistīja jūras tēls, kuram latviešu mūzikā vispār un arī Maijas Einfeldes daiļradē ir īpaša vieta. Protams, ne jau tikai latviešu mūzikā un ne jau viņas skaņdarbos vien. Un tomēr: skaists un zīmīgs šai kontekstā ir Oresta Silabrieža rakstītais anotācijā Einfeldes autordiskam Pie zemes tālās…: tajā norādīts uz spēju “ar jūraskrāsas burtiem nepārtraukti mainīgajā pasaules mūzikas audumā ievīt savu pārliecību par to, kas ir mūzika” (Silabriedis 1999: 2).