LITURĢIJAS MOTĪVI UN LATVIEŠU KLASISKĀ DZEJA MAIJAS EINFELDES KORA SIMFONIJĀ

Anotācija

20./21. gadsimta mijā latviešu mūzikā sevi spilgti pieteica brīvāks reliģiskās tematikas un sakrālo žanru tvērums, nekā to varējām vērot iepriekšējos vēstures periodos. Viens no šādiem žanriem ir mesa, un tās jaunā, individualizētā interpretācijā nozīmīgu artavu devusi Maija Einfelde. Atbildot uz jautājumu par savas muzikālās domāšanas būtību, komponiste intervijā Baibai Jaunslavietei reiz atzinusi:

“Tās pamatā ir luteriskais korālis un latviešu tautasdziesma. Līdz ar to manī pašā sēž daudziem šī žanra paraugiem piemītošais kvadrātiskums un regularitāte, taču es pastāvīgi tiecos to pārvarēt.” (Jaunslaviete 2006: 4)

Tekstus no luteriskās liturģijas komponiste tiešām izmantojusi oratorijā Rīta liturģija jauktajam korim, ērģelēm un pikolo trompetei (2001). Tajā saglabāta evaņģēliski luteriskās baznīcas dievkalpojuma kārtība (liturģijas ievads ar grēksūdzi, Dieva Vārda liturģija un ticības apliecinājums, Tēvreize, noslēguma liturģija un svētīšanas vārdi). Interesanti, ka arī šī skaņdarba mūzikas valodā jaušama radniecība Kora simfonijas tematiskajam materiālam, tomēr saturiskā līdzība starp abiem izvērstajiem darbiem ir tikai nosacīta. Lai arī Kora simfonijas pamatā ir liturģija – šoreiz katoļu dievkalpojuma teksti latīņu valodā –, kopumā tās ietekmes avoti bijuši krietni daudzveidīgāki. Mesas žanrs Einfeldes Kora simfonijā nav traktēts viennozīmīgi: šī darba klausītājs nokļūst ne vien saskarē ar mesas tradīciju, bet arī principiāli ārpus tās, jo Kora simfonija nav sakrāla kompozīcija jēdziena šaurā izpratnē – tā pretendē uz universalitāti.