DAŽI ASPEKTI RIETUMEIROPAS AGRĪNĀ KONTRAPUNKTA VĒSTURĒ: AKVITĀŅU DAUDZBALSĪBAS IZPĒTE VĒSTURISKĀS EVOLŪCIJAS RAKURSĀ

Anotācija

Daudzbalsības problēmu Rietumeiropas mūzikas zinātnieki pētījuši plašā vēsturiskā spektrā, kas ietver gan kordziedāšanu Senajā Romā, gan mūsdienu laikmeta tendences. Turklāt īpaši intensīvi attīstījusies akadēmiskā mācība par stingrā un brīvā stila kontrapunktu, kā arī (kopš 20. gadsimta vidus) par kontrapunktu divpadsmitskaņu sistēmas ietvaros. Kopš pagājušā gadsimta muzikologu uzmanības lokā arvien biežāk nonāk arī viduslaiku kontrapunkts. Žaka Handšina (Handschin 1927/1928), Mariusa Šneidera (Schneider 1934/1935), Heinriha Beselera, Pētera Gilkes (Besseler, Gülke 1973) u. c. autoru darbos pamazām kristalizējas priekšstats par īpašu vokālās daudzbalsības veidu, kas balstās uz kvartu/kvintu saskaņām un pieļauj brīvu sekundu, tercu, sekstu un septimu lietojumu. Tādējādi tiek atspēkots iepriekš izplatītais, Fransuā Žozefa Fetisa (Fétis) un Hugo Rīmaņa (Riemann) paustais uzskats par paralēlu kvintu un kvartu dziedājuma „morālo neiespējamību“ (Riemann 1898: 24–25). 20. gadsimta beigās Rietumeiropas mūzikas zinātnē arvien skaidrāk iezīmējās tendence pētīt viduslaiku daudzbalsību vēsturiski stilistiskā rakursā. Tieši šāda pieeja sniedza iespēju nodalīt dažādus periodus kontrapunkta izpratnes evolūcijā, kā arī izcelt kontrapunkta dižāko meistaru vidū Perotīnu (Magnus) un Gijomu de Mašo.

Šī raksta mērķis ir pierādīt izvirzīto hipotēzi par mutvārdu un rakstiskās tradīcijas mijiedarbi viduslaiku daudzbalsībā. Svarīgi pirmām kārtām izprast, kādā rakursā aplūkot mūzikas sistēmas, kuru pamatā ir viduslaiku notācija.