Jāzepa Vītola likums

Anotācija

Latviešu mūzikas klasiķis Jāzeps Vītols, kurš savas garās un piepildītās dzīves gaitā tika dažādi uzrunāts (Hermanis Jozefs – Joske – Seps – Žozefs – Josifs Ivanovičs – Osips Ivanovičs – Jāzeps) un arī atšķirīgi vērtēts, raksturā un principialitātē iemiesoja nevis bedrē mesto sapņotāju Jāzepu, bet gan kādu citu Svētajos rakstos minētu personību – ja vien varam atļauties runāt par vecāku dotā vārda atbilstību vai neatbilstību cilvēka iekšējās būtības satvaram. 

Viena no Latvijas Konservatorijas kompozīcijas klases pirmajām absolventēm, Paula Līcīte, savulaik rakstīja: Profesora paskaidrojumi parasti bija skopi, bet tik koncentrēti, vienreizēji un savdabīgi, ka tos būtu derējis rakstīt uz galdiņiem kā Mozus baušļus [6: 249–250].1 Šis salīdzinājums šķiet zīmīgs divu iemeslu dēļ. Jāzepa Vītola personība veidojās svešas nācijas radītās kultūrvides paspārnē: jau Emīls Dārziņš uzsvēra, ka Vītols nav uzaudzis, izteicoties tikpat banāli, cik vecmodīgi, “pie tautas krūts”, Vītolu nav izaudzējusi latviešu kulturālā sabiedrība [2: 129]. Beigu beigās viņš arī bija spiests mirt viņpus ūdeņiem, ārpus Latvijas. Komponista liktenī gan saskatāmas vairākas atšķirības no Mozus dzīves gājuma: Vītols pieredzējis brīnišķīgo iespēju uzaugt un pēc 36 gadus ieilgušā Pēterburgas intermeco 1918. gadā atgriezties dzimtenē, ar Operas vilcienu dodoties cauri Pirmā pasaules kara radītajam tuksnesim un pārvedot bēgļu gaitās izkliedētos latviešu mūziķus. Tomēr salīdzinājums ar Mozu ir gluži vai nenovēršams, jo tas balstīts paša Vītola domāšanā un rīcībā. Viņš nebija pirmais akadēmisku komponista izglītību guvušais latvietis, taču uzskatāms par pirmo latviešu kompozīcijas skolas meistaru, bet plašākā laika perspektīvā – par pirmo īsteno šīs skolas likumdevēju.