LAIKMETĪGĀS FORMVEIDES IEZĪMES GEORGA PELĒČA TRĪSPADSMITAJĀ LONDONAS SIMFONIJĀ: PAR STILU PARALĒLĒM UN NE TIKAI PAR TĀM

Anotācija

Stilu paralēles mūzikā ir samērā izplatīta parādība – sevišķi 20. gadsimtā, kad izveidojusies pat īpaša teorētiskā koncepcija, kura ne tikai apstiprina šīs parādības eksistenci, bet aplūko arī tās sastāvdaļas, izpausmes variantus utt. 1971. gadā Alfrēds Šnitke Starptautiskā mūzikas semināra kongresā izvirzīja jēdzienu polististika un veltīja tam savu referātu; tādējādi viņš licis pamatus veselai muzikoloģijas nozarei, kurā par pētījuma objektu kļuvušas dažādas stilu mijiedarbes formas. Spēles ar stiliem, sveša vārda izmantojums, pat cita stila elementu iekļāvums tā vai cita autora mūzikas arsenālā – šīs tendences kompozīcijas praksē ārkārtīgi spilgti atklājās pagājušā gadsimta otrajā pusē, taču nav zaudējušas savu nozīmi vēl mūsdienās. Polistilistika sastopama arī latviešu mūzikā, lai gan tās izpausmes nav tik radikālas kā, piemēram, šai aspektā slavenajā Lučāno Berio Simfonijā astoņām balsīm un orķestrim (1968) vai Alfrēda Šnitkes simfoniskajos ekskursos vēsturē (Pirmajā un Trešajā simfonijā – attiecīgi, 1972 un 1981); jāpiezīmē, ka Šnitke savā daiļradē konsekventi paudis pieķeršanos polistilistikai. Latviešu mūzikai, pirmām kārtām simfoniskajai, vispār nav raksturīgs meklējumu un atklājumu uzsvērts radikālisms un eksperimentālisms. Taču spēles ar stiliem šķitušas gana pievilcīgas daudziem latviešu komponistiem, turklāt dažiem (piemēram, Pēterim Plakidim) tās kļuvušas ļoti tuvas, jo organiski apvienojas ar viņu pašu muzikālās domāšanas ievirzi. Polistilistika latviešu skaņumākslā aptver dažādus žanrus, neatstājot nomaļus arī simfoniju.